Ar to es domāju situācijas, kad valstis iegūst sev sadarbības partnerus, valstis, kurām ir līdzīga nostāja attiecīgajā jautājumā. Tas nozīmē, ka ir iespēja veidot koalīcijas, kas savukārt nozīmē lielāku iespēju panākt tieši savai valstij izdevīgāko lēmumu.
Kopumā uzskatu, ka rīkojot starptautiskās konferences un samitus valsts galvenokārt iegūst starptautisku atpazīstamību un tai ir iespēja veidot tādu dienaskārtību, kāda tai ir izdevīga. Partneru iegūšana un koalīciju veidošana, manuprāt, šajā gadījumā ir otršķirīgs jautājums, jo to var darīt arī aktīvi apmeklējot starptautiskās konferences, ne tik daudz kā tās veidojot. Tomēr pierādās, ka rīkot starptautiskos pasākumus nav viegls darbs, tas prasa arī savu atbildību un, ja gadījumā konference nebūs veiksmīga, tas var radīt nevis pozitīvu, bet gan negatīvu tēlu par valsti. Līdz ar to ir ļoti jāpārdomā, vai tiešām valsts šādu atbildību vēlas uzņemties, vai tiešām tā konferenci spēs noorganizēt visaugstākajā līmenī.
…
