1. „Skolotājs – kultūras nesējs.”
Situācijas apraksts.
Es esmu skolotāja. Katru rītu, nozvanot zvanam uz stundu, bērniem lieku piecelties un pateikt „Labrīt!”. Ja kādam bērnam ir jubileja, tad kopā nodziedam dziesmiņu un samīļojam.
Ko tas man nozīmē?
Manuprāt, tā mēs satuvināmies viens ar otru, varam vairāk uzticēties, kā arī šis rituāls disciplinē manus skolniekus, viņi zina kā ir no rītiem jāuzvedas un kāda ir mana kultūra. Līdz ar to bērni saprot, ka katru rītu ir ar skolotājiem jāsveicinās, kā arī ar pārējiem cilvēkiem. Zina, ka uz jubilejām ir jāapsveic, kaut tikai samīļojot vai buču iedodot. Es, skolotājs, esmu kultūras nesējs, jo no manis, manu kultūru, iemācās vēl pār desmit acu pāri, tas mani priecē, ka es katram bērnam no sevis, savas kultūras, varu iedot kaut mazu mazumiņu dzīvei.
No cita skatu punkta.
Es savu kultūru, viennozīmīgi, nedrīkstu uzspiest, jo varbūt vecāki māca dzīvot citādi. Piemēram, neļauj, lai viņa bērns samīļo kādu citu, vai neļauj, lai viņu samīļo kāds cits – negrib, lai bērns satuvinās ar kādu. Tādēļ savu kultūru es drīkstu tikai piedāvāt, ja bērns un viņa ģimene neņem to pretī man tas ir jārespektē.
…
