Pēdējā laikā diezgan bieži presē vai televīzijā atspoguļo gadījumus, kuros bērni, kas nav pietiekami pieskatīti, atstāti novārtā vai cietuši no dažāda veida vardarbības, tiek pakļauti dzīvībai bīstamiem vai veselībai un pilnvērtīgai attīstībai kaitējošiem apstākļiem vai pat iet bojā. Lielākajā daļā gadījumu par vainīgajiem šajās situācijās tiek atzīti bērnu vecāki, taču ļoti bieži līdzās viņiem tiek vainoti arī dažādi speciālisti, ar kuriem ģimenei ir bijusi saskare. Visbiežāk tie ir bērnu tiesību aizsardzības speciālisti vai sociālie darbinieki. Nevar noliegt to, ka dažreiz tā tiešām ir viņu nolaidība vai neprofesionalitāte, taču šajā sakarā ir jāņem vērā arī citi apstākļi. Latvijas likumdošana paredz, ka valstī uz katriem 1000 iedzīvotājiem ir jābūt 1 sociālajam darbiniekam, taču reālā situācija ir pavisam citādāka, piemēram, 2003. gadā uz vienu sociālo darbinieku valstī vidēji bija 1930 iedzīvotāji, turklāt šie skaitļi ļoti atšķiras, apskatot tos pilsētu un lauku kontekstā – laukos uz vienu sociālo darbinieku 2003. gadā ir bijuši 1734 iedzīvotāji, bet pilsētās šīs skaitlis sasniedz pat 2186.…
