19.gs.80.gadu otrajā pusē par impresionismu sāka interesēties dažādu zemju mākslinieki, bet pašā francijā tas vairs radošo jaunatni nesaistīja. Neapmierinātība ar impresionisma attīstīto gaismas absolutizāciju manāma arī dažu impresionisma iz-stāžu dalībnieku, piemēram, O. Remāra, K.Pisaro, bet īpaši P.Gogēna, P.Sezana un Ž.Sezarī daiļradē.
Postimpresionisti sāka atzīt pārdomātu kompozīciju un stingru līniju. Glezniecības impresionistisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sasniegumiem. It īpaši tas redzams Gogēna, Sezana un Serā darbos. Viņi turpināja atzīt krāsas prioritāti , bet neļāva gaismai laupīt krāsu spilgtumu un formām noteiktību. Līniju viņi uzskatīja tikai par divu krāsu laukumu robežu. Postimpresionistiem svarīgas bija stabiles, konstantas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos. Viņus interesēja cilvēka tēls, bet visbiežāk tas bija nevis kāds pilsētnieks, bet gan kāds dabai tuvāks zemnieks. Telpas problēmu katrs mākslinieks risināja atbilstoši savai dzīves izjūtai.
Ieviesās ačgārnā krāsu perspektīva, piemēram, Sezans pirmo plānu veidoja vieglos vēsos toņos, otro- siltos, bet tālāko- violetos toņos, saliedējot tos kompaktos koku vai kalnu apjomos.…
