Spriedzes jēdzienu 1936. gadā ieviesa ungāru ārsts Hanss Selje. Savu novērojumu rezultātā H. Selje uzsvēra, ka, neraugoties uz stresoru daudzveidību (trauma, infekcija, pārsalšana, intoksikācija, narkoze, muskuļu pārslodze, stipras emocijas utt.), virsnierēs, vairogdziedzerī, tīmusā, kuņģa un zarnu traktā, limfmezglos, asins ainā un vielmaiņā noris vienveidīgas pārmaiņas uzvedībā. Spriedzes attīstību H. Selje iedalīja trīs stadijās: trauksmes, rezistences un izsīkuma stadijā.