Tiesā iesniedzot prasību aizskartās personas minētā summa par morālo kaitējumu bija Ls 13 105. Noteiktās atlīdzības apmērs tika samazināts, jo Latvijas Republikas augstākās tiesas kolēģijas atradušas tiesas spriedumā kļūdu, kuru pieļāvusi apelācijas instances tiesa, kura kļūdaini atsaukusies uz goda un cieņas aizskārumu, nepamatoti nenošķirot šos divus dažādos jēdzienus.35
Spriežot pēc šī tiesas sprieduma, varam secināt, ka tiesības pārtraukt masu informācijas līdzekļa darbību tiek izmantotas tad, ja aizvainotā persona griežas tiesā ar šādu prasību. Diemžēl informāciju par šādu gadījumu neizdevās atrast, taču var secināt, ka likumos norādītie soda veidi ir pietiekami daudz, lai aizskartā persona varētu pati pēc saviem ieskatiem izvēlēties soda apmēru, ja vien tas tiks tiesas sēdē arī apstiprināts kā pamatots.
NOBEIGUMS
"Vārda brīvības" pamatā ir uzskats, ka demokrātiskā sabiedrībā indivīdam ir tiesības izteikties brīvi, bez cenzūras. Taču ir svarīgi atcerēties, ka vārda brīvība nav absolūta un jebkuras mūsu tiesības sevī ietver mūsu pienākumus. Pienākumu pastāvēšana savā ideoloģijā nebūt nav sliktajā lomā, tā rūpējas par to, lai mūsu tiesības neieslīgtu galējībās un iegūtais rezultāts būtu kvalitatīvs un uzticams.
Mūsu demokrātiskajā sabiedrībā vārda brīvība iet roku rokā ar preses brīvību, jo tieši prese ir viena no retajām vietām, kurā šo vārda brīvību izmantot un paust savu viedokli. Un brīžos, kad žurnālists izceļ gaismā kādas citas personas sacīto un tas pārkāpj likumā noteiktās vārda brīvības robežas, jāatceras, ka sods būtu piemērojams nevis žurnālistam, kurš ir parakstījies zem šīs informācijas, bet gan cilvēks, kas šo informāciju ir paudis. Diskusijas izraisīšana par kāda sacīto nav likuma pārkāpums.36
Latvijas Republikas iedzīvotāji, iespējams, vēstures ietekmes dēļ, iespējams citu iemeslu dēļ vēl nav apguvusi vārda brīvības robežas un mēdz slīkt galējībās, visas savas darbības aizstāvot ar Satversmes 100. pantu vai pretēji – neuzdrošinoties paust publiski savu viedokli, baidoties no sabiedrības reakcijas uz to. Tāpat arī neaizstāvam bieži savas tiesības par goda un cieņas aizskaršanu, spriežot pēc bieži sastopamajiem rakstiem, kuros tie ir pārkāpti un reti sastopamajām tiesas prāvām šajā jautājumā. …
1936. gadā pieņemtajā PSRS otrajā konstitūcijā tika pasludināta vārda, preses, sapulču un demonstrāciju brīvība, taču visi labi zināja, ka reālajā darbībā šī brīvība nepastāv un ievērojot šo konstitūciju, nevis nerakstītos likumus, sekos sodīšana un represijas. Mūsdienās vārda brīvība ir oficiāli atzīta un tiek garantēta Latvijas Republikas Satversmē kopš 1998.gada , taču daudzkārt ir izskanējis jautājums kur beidzas vārda brīvība un sākas otras personas cieņas un goda aizskaršana, kas arī ir ar likumu aizsargāta, tātad vārda brīvība nedrīkst transformēties par goda vai cieņas aizskārumu. Vārda brīvību uzskatu par ļodzīgu jautājumu par spīti tam, ka demokrātisku valsti raksturo reāla vārda brīvības pastāvēšana arī ārpus likumiem.
