Aleksandrs Čaks ir diezgan karstgalvīgs dzejnieks, kurš sevi prot tēlot dzīvē kā dzejā un dzejā kā dzīvē. Tieši šī vēlme un centieni nemeklēt ordināro dzīves pieeju nesa Čakam viņa slavu. Kas bija tas, kas lika viņam domāt par to, ko viņš raksta un rakstīt par to, ko viņš domā? Atbilde, manuprāt, pavisam vienkārša un elementāra – viņš tikai centās iekļauties šajā dzīvē, iekšējo pretrunu mākts.
Čakam pārmeta bezidejiskumu un formālismu, taču tās ir muļķības! …
