Visas pasaules un arī Latvijas pieredze pēdējo gadu laikā aizvien vairāk norāda uz tādu tendenci, ka “ mediju politika” sāk ieņemt aizvien lielāku lomu politiskajos procesos:
“ 2000.gada Amerikas vēlēšanas asi norādīja uz fundamentālām izmaiņām Amerikas politikas procesos pēdējo 50 gadu laikā. “ Mediju politika” ir kļuvusi par centrālo, kamēr tradicionālā politisko institūciju loma sabiedrības informēšanā par notiekošo politikā ir kļuvusi par mazsvarīgu. Šajā brīdī masu mediju manipulējošā ietekme ir kļuvusi par nepieciešamību politisko spēku eksistencei.”1
Īpaši šo politisko komunikāciju var novērot priekšvēlēšanu kampaņas laikā, kad politiskās reklāmas aizņem tik pat raidlaika kā citas reklāmas. Principā politika ir kļuvusi par vienu no precēm, kuras reklāma īpaši neatšķiras kaut vai no toaletes papīra un veļas pulvera reklāmas. Televīzijā pārraidītā reklāma ir no informējošas pārtapusi par izklaidējošu un uzmanību piesaistošu. Politiskās partijas savās reklāmā vairs necenšas sniegt informāciju par savas partijas pārliecību, darbības virzieniem un mērķiem, bet gan ar saukļiem cenšas piesaistīt pēc iespējas lielāku sabiedrības daudzumu. Tāpat kā pulvera reklāmas arī politiskās reklāmas ir kļuvušas muļķīgas un tādas, kas vairāk krīt uz nerviem, nevis informē, bet tai pašā laikā ar saviem lipīgajiem saukļiem, tas paliek zemapziņā. To varētu skaidrot ar to, ka šīs politiskās reklāmas veido tie paši cilvēki, kas komercreklāmas. Rezultāts ir tāds, ka cilvēki vēlēšanās nebalso par politisko partiju, bet par reklāmas saukļiem. Vēl viena tendence politiskajā komunikācijā ir tā, ka politskās reklāmas kūst aizvien personiskākas. Konkrētais politskais spēks tiek personificēts ar kādu šīs partijas pārstāvi, tā teikt kļūst par ‘partijas seju’. …
