Mēs šeit, 21. gadsimtā, esam tādi paši kā jūs, un ticiet man, ne labāki, un ne sliktāki par jums. Zinu, ka jūs tur, tālajā laikā, sūdzējāties un bažījāties par to zemes dalīšanu un klapatām, kas tur līdz ar to izrietēja. Bet bija arī allaž citi, kas daudzināja par to, cik svētīga un produktīva tā zemes dalīšana būšot. Tad tagad ziniet – šis ziņojums nebūs nedz no labajiem, nedz slavinošajiem. Ieklausieties manī kārtīgāk, resnie un ēdelīgie, zemes dalīšanu kārie tuntulīši! Varbūt apjēgsiet, kādu samazgu zupu vāriet!
Iedomājaties vien skatu no malas! Paskatieties paši uz sevi, zemes kārie! Mazi, jauki un nevainīgi cilvēciņi tipina pa ceļu. Tipina, tipina, līdz zeme un ceļš zem kājām sāk drebēt. Apuuuu!- priekšā ceļam zemē iesprausta gigantiska karote! Un cilvēciņus sasmeļ. Un jūs nemaz neprasiet, vai viņi to vēlas vai ne. Tik vienkārši! Un tik bezatbildīgi!
…
