„Marksisms ir zinātniska teorija par cilvēku sabiedrībām un par to pārveidošanas praksi; marksisms vēsta mums par cilvēku cīņu par atbrīvošanos no dažādas formas ekspluatācijas un apspiestības”.1 Centrā ir dažādas ideoloģijas, proti, idejas, vērtības, kas ir raksturīgas attiecīgam laikmetam attiecīgā sabiedrībā. Ingas Ābeles noveles galvenais varonis dzīvo sabiedrībā, kurā liela nozīme ir skaistumam, viņš turpretī ir neglīts, viņa „kreisā acs saplīsusi asinssarkaniem zariem, gatava gāzt pasauli augšpēdus, viņš ir kā pēdējā ragainā pankūka, kuru satecina uz pannas, kad viss labums jau ir izcepts”.2 Viņš neatbilst sabiedrības priekšstatiem un ideāliem, viņš ir „tik riebīgs, cik riebīgs cilvēks var būt”.3 Viņš apzinās to, ka ir īpatnējs, tādēļ pretstata sevi sabiedrībai, dēvējot pārējos par melnām skudrām, kamieļiem un pelēko pūli, kas padara pārējos ļoti līdzīgus, un te var saskatīt opozīciju savs/svešs.
Marksisma literatūras formālās struktūras ir „uzmanības aizvirzīšanās no romantiskā un pārdabiskā uz individuālo psiholoģiju un „ikdienišķo” pieredzi, dzīvē noskatītu, sulīgu „raksturu” koncepcija, interese par atsevišķa protagonista materiālo labklājību”.4 Tāds ir arī Ingas Ābeles noveles galvenais varonis, neglītais pīlēns, īpatnis, viņš ir atsvešinājies no apkārtējās pasaules, meklējot veselumu, viņu nomāc plaisa starp sapņiem un reālitāti, jēdzienisko un juteklisko, sociālo un individuālo, vispārīgo un atsevišķo. …
