2004.gada galda pārliekamā kalendāra lapiņā izlasīju skaistu aforismu, ar kuru vēlos iesākt savas pārdomas par savu uzticamo ceļabiedru no bērnības līdz pat šai baltai dienai: ''Grāmata ir skolotājs, kurš māca bez atalgojuma. Tā dāvina tev gudrības atklāsmi katru mirkli. Tā ir sarunu biedrs, kura smadzenes ietērptas ādas apvalkā, kas vēstī par dzīves noslēpumiem'' (A.Navoji). Kad un kur viņš dzīvojis, ko darījis? - gribas jautāt. Enciklopēdija1 atbild, ka Ališers Navoji dzīvojis XV gadsimta otrajā pusē Uzbekijā. Pazīstams kā filozofiskās un mīlas lirikas autors, sarakstījis zinātniskus darbus vēsturē, filozofijā, valodniecībā. No portreta man pretī raugās pētošas veca, gudra vīra acis. Turot rokā grāmatu, var it kā iekāpt ''laika mašīnā'' un pabūt dažādās valstīs, dažādos laikmetos, notikumos, ''iepazīties'' ar cilvēkiem, viņu domām, uzskatiem, pieņemt tos vai atraidīt…
Es piedzimu bibliotekāres un mehāniķa ģimenē. Es biju vienīgā meita bez cerībām uz brāli vai māsu, jo mamma bija slima un vairāk bērnus baidījās radīt. Vecāki bija aizņemti darbā, un es pārsvarā augu pie vecvecākiem laukos brīnišķīgā vietā. No vienas puses piekalnītei, kur atradās māja smaržīgu priežu mežs, no otras ielejā uz purva pusi - smagi šalcošas, cienīgas egles.…
