Šo tematu izvēlēdamās, es zināju, ka nebūs viegli to rakstīt, jo Eduards Veidenbaums ir bijis un ir spilgta personība, par kuru var stāstīt daudz un dažādi, bet nekad viss nebūs pateikts līdz galam…
Eduards Veidenbaums tiek audzināts reliģijas garā, par ko viņš savā dzejā izsakās ar ironiju un sarkasmu. Viņaprāt, ja Dievs nespēj dot atbildes uz visiem jautājumiem, tad tas viss nav nopietni… E. Veidenbauma dzejas tematiku dziļi ietekmējušas likstas un neveiksmes finansiālajā ziņā. Visu mūžu viņš cīnās ar nabadzību. Veidenbaumam riebās atdarināšana un žūpošana, bet tajā pašā laikā viņam patika pasēdēt jautrā kompānijā un iedzert. E. Veidenbaums slīga no vienas galējības otrā. Ar nemitīgu trūkumu cīnīdamies, Veidenbaums reizēm nogrima tumšā pesimismā un tad atkal mēģināja aizmirsties uzdzīvē. Cenzdamies ātrāk beigt studijas, viņš vēl vairāk sagandēja savu jau tā nestipro veselību un ieslīga pilnīgā bezcerībā, kā to zīmīgi rāda daudzi viņa dzejoļi:
“Viss apriebies, apnicis ir, -
Ko kavējies dzīvajos vēl?”
E. Veidenbauma dzeja radusies vienā laikā ar jaunstrāvnieku kustības sākumu, bet neietekmēta un neatkarīga no tās. Rodas jautājums, kāpēc tā? Viņš vienkārši necieta sava laika valdīšanas režīmu un savu neapmierinātību pauda savos darbos.
…
