Valoda ir atbilstoša Blaumaņa laikam un tēliem nav katram individuāla valoda, atskaitot žīdus. Autors ir izvēlējies savdabīgus tēlu vārdus, piemēram, Pindacīša, Bebene, Pindaks, Tomulīša, kuri ļoti precīzi arī raksturo attiecīgo tēlu. Lugā parādās ļoti daudz vecvārdu, piemēram, ziņģe, peršas, stupāt, telēķis, pankoki, strebamais, tomēr valoda ir sadzīviska un ikdienišķa priekš attiecīgā laika. Līdz ar žīdu parādīšanos, parādās arī viņu īpatnējā valoda, ko gan nevarētu uzskatīt par lugas valodas īpatnību, jo šī valoda raksturo tieši Joski, Zāru un Ābramu. Dominē īpatnējas vārdu formas, piemēram, vienumēr, atļaun, kučārs, viena alga, vārdiem tiek norautas galotnes, piemēram, nudie, n’die, t’, i , daudziem vārdiem mainīta galotne uz e, piemēram, paēduse, zinājuse. Lai panāktu darbības un notikumu žirgtumu un rosību tiek izmantoti daudz jautājuma teikumi un izskauksmes vārdi, piemēram, ehē, pē, vē, vei, eke, ujā un citi.
…
