Secinājumi
Rokoko laika posmā franču tēlnieki risināja galvenokārt dekoratīva rakstura uzdevumus un bija ļoti atkarīgi no rokoko stila interjera prasībām. Atbilstoši šīm prasībām ienāca alegoriskas un mitoloģiskas tēmas, kas deva iespēju attēlot kailfigūras. Tomēr visumā skulptūru kompozicionālā risinājuma pamatā bija plastisko formu izsmalcinātība, vieglums, graciozitāte un kustību dinamisma meklējumi.
Apskatītie darbi un to autori ir izcili paraugi katram sevi cienošam, izzinot gribošam un ambiciozam māksliniekam, tos pavisam noteikti ir vērts turēt godā. Neatkārtojama meistarības pakāpe, apvienojumā ar radošu piegājienu klasiskām vērtībām, trāpīgi un pārliecinoši – tā var raksturot rokoko laika dižo meistaru skulptūras. Var bezgalīgi apbrīnot dabai tuvās, harmoniskās ķermeņu formas un daudzslāņaino mākslas darba vēstījumu, kas ir tik pievilcīgs.
Rokoko ar savu dzīvesprieku un vieglumu ir, manuprāt, viens no izcilākajiem mākslas vēstures posmiem, tieši tādēļ, ka tas tik cilvēcīgi un maigi pietuvojas dabiskajam ideālam, bez agresijas, bez pārlieku idealizēšanas.
…
