19. gadsimtā, latviešu tautas pastāvēšana, kā iepriekš bija ļoti apgrūtināta un smaga.It īpaši grūti dzīvot bija latviešu zemniekiem, kuri veidoja vairāk nekā 90% no latviešu tautas. 19. gadsimtā gandrīz visa Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāva. Tomēr visa politiskā vara piederēja vācu muižniecībai. Pilsētās visa vara bija koncentrēta vācu birģeru rokās. Līdz 1886. gadam zemniekiem nebija pat pašvaldības tiesības pagastos.1 Tajā laikā zemnieku tiesības bija stipri ierobežotas, precīzi sakot tos gandrīz nebija. Līdz 1863. gadam zemniekiem bija ļoti grūti mainīt dzīves vietu vai vispār pārcelties pilsētā, kā arī zemniekiem praktiski nebija iespējas iegādāties savu zemi. Zemniekiem pastāvēja smaga rentes forma. Zemnieki centējās izpaust savu neapmierinātību ar pastāvošiem apstākļiem caur nemieriem. Plašākie nemieri tika organizēti 1841.gadā. Zemnieki centējas atbrīvoties no vācu muižniecības spiediena. Savukārt Baltijas vācieši uzskatīja latviešus par mazu un neattīstītu tautu, dažu pat domāja, ka latvieši nav tauta, bet tikai zemnieku kārta. Vācu muižniecība deva latviešiem tikai minimālu izglītību, jo bija ieinteresēta latviešu zema izglītības līmenī. Jo vācieši centējās pārvācot latviešus, savukārt neizglītotus latviešus pārvācot bija visvieglāk…
