Santjāgo savas domas izsaka skaļi, jo lūdz Dievu, lai palīdzētu viņam izturēt šo cīņu ar zivi. Lūdza arī zivi, lai tā nelec, jo tas paplašina rētu viņas mutē, lai tā nogurst un ātrāk padodas. Sev viņš saka: „Man jātrāpa viņai tieši sirdī!” – lai viņai un man mazāk mocību. Dažreiz viņš mierina sevi, liek sev koncentrēties.
Vecais vīrs sev pastāvīgi pārmet, kāpēc viņš nogalina šo zivi. Santjāgo zivi nogalina ar viltu, citādāk viņš tai netiek klāt, bet zivs viņam negrib nodarīt pāri.
Pēc grūtās nakts viņam uzrodas sarunbierdrs – putns. Viņš redz, ka tam putnam būs jāiepazīstas ar vanagiem, un lūdz putnu, lai tas atpūšas. Vēlāk lai izmēģina savu likteni, tas jādara putnam vai cilvēkam, vai zivij. Šoreiz cilvēka liktenis ir cīnīties ar zivi.
Rakstnieks vēlējās noturēt lasītāju uzmanību. …
