Arī es neko neteicu, bet aizdomājos par to, ko Valoda man stāstīja. Ai, Valodiņ! Cik gan bieži mēs tevi kropļojam! Cik gan bieži mēs tev darām pāri! Kā gan tu mūs vari nest un turēt? Kāpēc tu neaizbēdz no mums? Bet zini – kamēr vien būs tādi, kas par to aizdomāsies, kamēr vien būs tādi kā tas kungs, tavs glābējs, kamēr vien būs tādi, kam tas rūp, tu dzīvosi!…
