Kaspars nopirka litru degvīna, vienu saldā liķiera pudeli, pusžāvētās desas luņķi un Laimas šokolādes konfekšu kasti. Turot vienā rokā maisiņu ar iepirkumiem, bet otrā divus jaukto ziedu pušķus, viņš ar kāju piedauzīja pie sava drauga Valērija polsterētajām dzīvokļa durvīm.
- Klau, - viņš teica, kad namatēvs parādījās uz sliekšņa, - man ir ienākusi svaiga informācija! Mēs tūlīt pat dodamies pie Anitas. Tur būšot forša ballīte. Taisies.
Kaut gan Valērijs jau bija trīsdesmit sešus gadus vecs un visnotaļ prātīgs šķirtenis, viņš savu desmit gadus jaunāko draugu Kasparu bija ieradis paklausīt bez ierunām. Līdz šim visi drauga organizētie pasākumi ar vizītēm pie daiļā dzimuma bija noritējuši vairāk vai mazāk veiksmīgi. Kādēļ gan lai šoreiz būtu citādāk? Tādēļ viņš daudz neprātojot, uzmeta plecos virsjaku un aizslēdza dzīvokļa durvis.
Laukā bija patīkami silta un klusa augusta novakare. Saulīte jau tikpat kā bija norietējusi aiz ciemata nomales stalto priežu galotnēm, kad viņi beidzot nonāca vajadzīgajā ielā.
Dīvainā kārtā Anitas dzīvokļa logi bija tumši kā novembra nakts. Vai nu draugi bija sajaukuši mājas, vai arī Kaspara „svaigā informācija” jau bija paguvusi novecot, bet šajā ballītē viņus neviens negaidīja. Un, ja runājam godīgi, tad palūkojoties uz mājas ārienes noplukušo fasādi, sāka mākt šaubas, vai te vispār kāds vēl tagad dzīvo!
- Kas notiek, Kaspariņ? – Valērijs ar mazu ironiju balsī vaicāja. – Vai tāds bija tavs plāns – atvest mani uz spoku māju?…
