Visi tiesību akti Latvijas Republikā atkarībā no to normativitātes tiek iedalīti normatīvajos tiesību aktos un tiesību normu piemērošanas aktos. Kā ārējie nacionālie normatīvie tiesību akti (atšķirībā no iekšējiem normatīvajiem tiesību aktiem saistoši ne tikai iekšēji konkrētai iestādei) tiek minēti Latvijas Republikas Satversme, likumi, Satversmes 81. panta kārtība pieņemtie Ministru kabineta (MK) noteikumi, MK noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi. Normatīvie tiesību akti pēc definīcijas ir abstrakti un nenorāda konkrētu adresātu, to saistošais spēks ir erga omnes (saistošs visiem). Tā kā normatīvais tiesību akts nav radīts kādu īpašu tiesisku attiecību noregulēšanai, to ir iespējams piemērot vairākkārt. Normatīvos tiesību aktus izdod likumdevējs un izpildvara.
Normatīvais tiesību akts ir tiesību akts, kas satur tiesību normas. Pastāv arī normatīvi akti, kuri nesatur tiesību normas, piemēram, gludekļa lietošanas instrukcija. Tie tādā gadījumā nav tiesību akti.
Tiesību akta jēdzienam ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, ar jēdzienu ,,tiesību akts" apzīmē juridisku dokumentu, kurs satur kādas darbības regulējumu (likums). Bez tam ar jēdzienu ,,tiesību akts" apzīmē arī juridiskās darbības
rezultātu (likuma tiesību norma). Tiesību akts rada tiesiskas sekas. Tiesību akts var saturēt gan individuālu konkrēta gadījuma tiesisko attiecību regulējumu, gan vispārpiemērojamus uzvedības priekšrakstus. Tiesību akts, kas satur vispārējus uzvedības priekšrakstus un ir piemērojams vairākkārt, tiek saukts par normatīvo aktu. Normatīvie akti var būt iekšēji vai ārēji.…
