Būtībā tas ir vēl viens mēģinājums lauzt domāšanas inerci, noraut "zvīņas no acīm" ("Katru dienu mums ir / zvīņas uz acīm."). Tomēr visai Ziedoņa turpmākajai daiļradei svarīgāks ir šķietami vienkāršais un ikdienišķais teksts, ar ko noslēdzas "Es ieeju sevī" un kurā aprakstīti gluži sadzīviski rituāli, darbības, kurās no svara ir ne tik daudz rezultāts, cik ceļš, un vairs nav būtiski, vai mēs šim ceļam redzam galapunktu vai ne. Ceļš tiek formulēts kā pašmērķis – visviens, vai cilvēks dara alu, ceļ baznīcu vai raksta dzeju. Tieši šeit meklējams pirmsākums Ziedoņa pozitīvajai ētiskajai programmai, kas ietverta viņa turpmākajos krājumos un jo sevišķi prozas grāmatās.
…
