Aplūkojot pasaules vēsturi var izšķirt trīs līdz šim pastāvošas „pasaules kārtības” jeb starptautiskās sistēmas:
starptautiskā sistēma, kas radās pēc Vestfālenes mietura noslēgšanas 1648.g. un pastāvēja līdz pat Lielās Franču revolūcijas un Napoleona karu laikiem;
Pēc Napoleona kariem notikušajā Vīnes kongresā tika izveidota nākamā starptautiskā sistēma – Eiropas koncerts, kas balstījās uz spēka līdzsvara sistēmu, kas noteica, ka neviena valsts nevar dominēt pār citām valstīm pretējā gadījumā pret šo valsti vērsīsies pārējās valstis;
un Aukstā kara bipolārā sistēma, kurā dominēja divas lielvaras PSRS un ASV. Šī sistēma beidza pastāvēt līdz ar PSRS sabrukumu deviņdesmito gadu sakumā.1
Pašlaik nav iespējams pilnīgi definēt starptautisko sistēmu, kas pastāv pašlaik, ir iespējams tikai ieskicēt tās iespējamo veidu. Jaunās pasaules kārtības svarīgākā iezīme, kas atšķir šo sistēmu no iepriekšējām ir starptautisko organizāciju lielā nozīme, tādējādi jauno sistēmu varētu uzskatīt par Kolektīvās drošības sistēmu, ko ASV prezidenta Vudro Vilsona virsvadībā, valstis mēģināja realizēt laikā starp abiem pasaules kariem. Lai gan tajā pašā laikā mūsdienu starptautisko sistēmu nevar uzskatīt par pilntiesīgu kolektīvās drošības iemiesojumu, jo pastāv liels skaits dažādu starptautisko organizāciju, no kurām nevienai nav dominējoša loma, turklāt daudzas organizācijas cīnās savā starpā par varu.…
