«Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā galda, kur sēdēja Oliņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt.»
«Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nenebūtu paļauts bijis cibai aiztikt.»
«Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām domām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bija gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst– tāds muļķis atkal neviens negribēja būt, jo kur gan pēc tam gaļu liktu?»
«Ikkatrs pa to starpu, kamēr vienu gabalu ēda, nekavējās apdrošināties ar otru, kuru nolika sev priekšā vai nu uz cibas vāka, vai arī taisni uz galda.»
«No uztura un traukiem bij tik atlicies piens ar spainīšiem, kuri stāvēja pagrabā. Ilza bij iedevusi meitai un Kasparam, lai atnes kukuli maizes, bļodu un dažas karotes. Oliņš lika atnest no pagraba vienu spainīti rūguša piena, un vakariņas noturēja visi rijas vidū uz bluķīša »
…
