Vārda brīvība ir grūti definējama un izvērtējama tādā ziņā, ka ir problēmas nosaukt un uzskaitīt visus veidus, kad vārds (un viss, kas tajā ietverts) ir brīvs un kad tā robežas jau ir pārkāptas. Tāpat kā ar privāto zonu - kurā brīdī tā ir un kad nav privāta!? Cikos sākas un beidzas žurnālista darbs utt. Tie visi ir diskutējami jautājumi, kuru izpratne atšķiras ne tikai valstiskā, bet arī starptautiskā līmenī. Vārds „brīvība” nav viennozīmīgs un zināmā mērā tiek ierobežots. Mēs nevaram būt bezatbildīgi, vienaldzīgi pret saviem vārdiem un darbiem. Aizvien biežāk sabiedrība izskan ziņas par šķietami absurdām tiesas prāvām, kurās iesūdz par morālo, cieņas aizskārumu, apmelošanu u.tml. Tās ir sekas ar kurām jārēķinās, izmantojot vārda (darbu) brīvību, jo ar savu it kā visatļautību ir reālas iespējas nodarīt kaitējumu citiem. Tāpat arī ir grūti definēt tās robežas, cik brīvs savos izteicienos un darbos tu vari būt. Vai arī cik daudz informācijas valstij vai kādai citai institūcijai ir pienākums sniegt, pretējā gadījumā būs pārkāptas normas par informācijas pieejamību vai tml. Protams, jēdzienu „vārda brīvība” vajag definēt un skaidrot. Taču tas ir ļoti grūti, jo tā ir it kā netaustāma lieta. Tas nav, piemēram, galds, kuru mēs visi redzam, varam aptaustīt, apskatīt utt. un tad vienoties par visām no tā izrietošām sekām. …
