VIB grupā ietilpst Cr, Mo un W, kas visi ir d grupas elementi. Cr ir šīs grupas nozīmīgākais elements. Viens no ceturtā līmeņa s elektroniem ir pārvietojies un neaizpildīto d orbitāli, tādēļ Cr ārējā līmenī ir 1 elektrons un elementa augstākā oksidēšanās pakāpe ir +6 – šajā gadījumā Cr savienojumi ir visstiprākie un līdzinās atbilstošiem sēra savienojumiem. Parastos apstākļos Cr ir noturīgs gaisā un ūdenī.
Vēsture
1797. gadā, pētot minerālu krokoītu ( PbCrO4 - svina mīniju), hromu atklāja L. Voklēns – franču ķīmiķis. Viņa pētīto minerālu veidoja krāsaini kristāli. L. Voklēns pētīja arī Peru smaragdus un novēroja, ka viņa atklātais elements ietilpst arī to sastāvā un nosaka zaļo krāsu, tādēļ hroms savu nosaukumu ieguva no grieķu chroma – krāsa. Nākošajā gadā viņš metālu izdalīja no Cr2O3, reducējot ar ogli.
Gadu vai divus pēc Voklēna atklājumiem, vācu ķīmiķis Taserts, strādājot Peru, atklāja dzelzs hromītu.
Atrašanās dabā
Dabā hroms nav brīvā veidā, taču ir sastopams dažādos minerālos (ir zināmi vairāk nekā 40 minerāli, kuru sastāvā ietilpst hroms), no kuriem visizplatītākais ir hromīts (hroma dzelzsrūda) - Fe(CrO2)2 , FeCr2O4 jeb FeO*Cr2O3. Pazīstams ir arī krokoīts PbCrO4 Zemes garozā hroma masas daļa ir 0,02% un tas ieņem 21. vietu. Atklājumi liecina, ka hroms ir arī Saules, zvaigžņu un meteorītu sastāvā.
Lielākās hromīta atradnes ir Urālos un Kazahijā, arī Turcijā un Dienvidāfrikā (Zimbabvē), Irānā, Albānijā, Madagaskarā, Filipīnu salās.
Iegūšana
Hroma galvenā ieguves metode ir hroma oksīda Cr2O3 reducēšana ar Al augstā temperatūrā (metalotermijas metode):
Cr2O3 + 2Al Al2O3 + 2Cr
Hroma (III) oksīdus tālākai apstrādei iegūst no hromītrūdas.
Hromu var iegūt arī elektrizējot tā savienojumus ūdens šķīdumos.…
Pamatīga informācija par hromu
