1931. gadā Dž. de Kiriko apprecas otrreiz, kas arīdzan ietekmējis viņa daiļradi. 1930. un 1032. gadā viņš izstāda savus darbus Venēcijas Biennālē, bet 1933. gadā izstāda murāliju piektajā Milānas Triennālē, kā arī Florencē piedalās operas izrādes veidošanā. 1935. gada Augustā, iepriekšēji veiksmīgo izstāžu iespaidā, Dž. de Kiriko dodas uz Ņujorku. Tur norisinās piecas veiksmīgas izstādes, kas vairo Dž. de Kiriko slavu. Neraugoties uz to viņam 1938. gadā nākas atgriezties Itālijā.
Sākoties Otrajam Pasaules Karam un antisemītisma politikai Itālijā, viņš kopā ar savu ebreju izcelsmes sievu spiests doties uz Parīzi. Taču viņa darbi joprojām tika regulāri izstādīti Itālijā, lai gan režīma ietekmēts viņš tagad gleznoja ainavas ar jātniekiem un oficiālus portretus, piemēram, Musolīnī meitas portretu. 1944. gadā De Kiriko pāris atkal apmetas Romā, taču kritika un šaubas par Dž. de Kiriko daiļradi pieņemas spēkā. Gan par Parīzē gan citur izstādītajiem darbiem tika izplatīts viedoklis, ka tie ir Oskara Domingesa (Oscar Dominguez) un citu autoru darbu viltojumi. Viņš pats darināja savu slavenāko darbu, piem. „Satrauktās Mūzas” kopijas un nereti pārdeva tās kā oriģinālus.
Līdz pat vecumdienām viņš turpināja aktīvi iesaistīties mākslas jomā veidojot dizaina konceptus teātriem, kā arī darbojoties skulptūras žanrā. „Izcilais Metafiziķis” (1969.) ir neparasts darbs, kas ir monumentāls un reizē ar sapņainu auru. Šāda stila darbi ir tipiski Dž. de Kiriko laika posmā no 1960 to gadu vidus, kad viņš atbrīvojās no neo-barokālā stila, lai pievērstos neo-metafiziskajam, kas bija klātesošs līdz pat autora nāvei.
…
