Jau no senseniem laikiem cilvēki sapņojuši par harmoniski attīstīta cilvēka radīšanu. Jau Senajā Grieķijā liela uzmanība tiek pievēsta gan cilvēka iekšējam, gan ārējam skaistumam. Ārējo skaistumu raksturoja fiziskā sagatavotība, kas bija nepieciešama militāro uzdevumu veikšanai, bet iekšējais skaistums aprobežojās ar spēju veikt pilsoņa pienākumus Atēnās. Antīkā vingrošana sastāvēja no trim sastāvdaļām un viena no tām bija orhestrika, kas ietvēra sevī rituāla dejas, mākslu kustēties, rituālus un vingrinājumus veselības attīstīšanai. Analizējot pedagoģisko pieredzi audzināšanā jau Platons norādīja, ka valsts uzplaukums ir atkarīgs no tā, cik attīstīts cilvēks ir fiziski un tikumiski. Līdz ar to veidojās grieķu fiziskās kultūras ideāls jeb kalogātija, kas iekļauj sevī skaistuma un labā izpratni, kuru saista ar vīrieša spēku. Grieķu antīkajai vingrošanai ir liela nozīme pasaules fizisko audzināšanas sistēmu veidošanā. Pirmo reizi fiziskās audzināšanas struktūrā tika iekļauts higiēniskais, militārais, estētiskais un tikumiskais.
Savukārt feodālajā iekārtā pedagoģiskās domas tālākvirzītāji bija humānisti. Viņi bija tie, kas “cēla gaismā agrīnajā periodā novārtā atstāto cilvēka fizisko audzināšanu.” Pjērs Abelārs uzskatīja, ka mācību procesā teorijai jābūt roku rokā ar praksi, jārealizē estētiskā audzināšana. Šai domai piekrīt arī Vittorino de Feltrē, kas uzskata, ka “ bērniem mācībām jābūt saistošām kā prāta, tā fiziskajai un estētiskajai audzināšanai.” Tātad fiziskās kultūras kopsakaru ar estētisko audzināšanu mēs varam saskatīt jau tālā senatnē. Tā pirmajās civilizācijās Āzijas un Āfrikas lielo upju ielejās būtiska bija deja.
…
