Ēģiptieši ļoti mīlēja dzīvi un nevarēja samierināties, ka nāvē to pārtrauc. Viņi redzēja, kā vakarā noriet Saule, aiziedama viņpasaulē, bet no rīta atkal parādās. Ēģiptieši domāja, ka arī cilvēks, aiziedams no šīs pasaules, turpina dzīvot viņsaulē. Mirst tikai cilvēka ķermenis. Viņa dvēseli nāve neskar. Ēģiptieši iztēlojās krāšņu viņsaules dzīves ainu. Tomēr cilvēks savu dzīves ceļu viņsaulē varēja turpināt tikai tad, ja viņam būtu ķermenis, māja, ēdiens. Tāpēc mirušiem deva līdzi visu dzīvei nepieciešamo: ēdienu, apģērbu, darbarīkus, bagātajiem arī greznumlietas. Ēģiptiešiem šķita svarīgi, lai mirušā dvēsele varētu atkal atrast ķermeni.
Šobrīd valdošais pieņēmums, ka Ēģiptes civilizācija sākusi veidoties ap 3000. gadu p.m.ē., liek domāt, ka ēģiptiešu komplicētā zinātne, matemātika un celtniecības prasme ir attīstījusies tikai nepilnu 500 gadu laikā, turpretim eiropiešiem bija nepieciešams trīsreiz ilgāks laiks, lai apgūtu katedrāļu celtniecības mākslu. Švalers izteica pieņēmumu, ka ēģiptiešu zināšanas bija nevis jaunas kultūras attīstības rezultāts, bet gan daudz senākas civilizācijas, iespējams, Platona Atlantīdas, mantojums.…
