Jāpiemin, ka eitanāziju izmanto dzīvnieku iemidzināšanai, lai atvieglotu dzīvnieka ciešanas un šajā gadījumā, šo praksi uzskata par humānu. Kāpēc tāpat nav ar cilvēka dzīvību, tas paliek neatrisināts jautājums.
Manuprāt, eitanāzijas pielietošanai būtu jābūt pēdējajam līdzeklim, kurš būtu jāizmanto, kad citi ārstēšanas līdzekļi un metodes ir izrādījušies bezspēcīgi. Eitanāzija ir alternatīva neciešamām sāpēm un jāņem vērā, ka katra cilvēka dzīve un tās kvalitāte atšķirās, kā arī viņu psiholoģiskais un fiziskais stāvoklis, kas var noteikt to, cik morāli pareiza ir šāda izvēle. Manuprāt, katra no šīm iespējām aiziet no dzīves ir ļoti individuāli vērtējama.
…
