Maza Lotiņa reiz dzīvoja. Viņai bija zils lakatiņš un liela, liela sirds. Reiz garām namiņam gāja maktens un briesmīgs vilks. Mazas meitenītes viņa vēderā bij’ daudz pabijušas. Bet Lotiņa cerēja, ka ar viņu tas nenotiks, jo meitenei bija zils lakatiņš un vilku nesauca par Vilku, bet gan par Stīvo. Mazā Lotiņa nesaprata, kādēļ tāds vārds vilkam, kuru vajadzētu saukt par Vilku. Tā nu Stīvais gāja garām Lotiņas namiņam un ieskatījās viņas lielajā sirdī.
„Lieli plašumi un ērtības,” nodomāja vilks Stīvais un nolēma palikt tur. …
