Ja man jāizsaka savas domas, tad varu teikt, ka personiski man Leonardo da Vinči glezna “Mona Liza” jeb “Džakonda” neizsauc pilnīgi nekādas izjūtas un uzskatu, ka pati sabiedrība vai kāda tās daļa daudziem no mums ir iepotējusi, ka šī glezna ir īpaša un pat sameklējuši vairākus argumentus, lai mums to pierādītu, kaut gan, piemēram, es tiem argumentiem nepiekrītu. Šos argumentus esmu apkopojusi un uzrakstījusi. Uzskatu, ka par jebkuru gleznu var izveidot tikpat lielu ažiotāžu kā par Monas Lizas portretu. Kad es pirmo reizi mākslas grāmatā ieraudzīju šo portretu, tad tas likās ļoti vienmuļš, blāvs un neizraisīja nekādas izjūtas, kas man, baudot mākslas darbus, ir ļoti svarīgi. Uzskatu, ka liela daļa jauniešu, ieraudzījusi šīs gleznas reprodukciju, tajā neko nesaskata, bet viņi ir pārak nepārliecināti par sevi, savām domām un viedokli, lai pateiktu, ka tajā gleznā patiesi nav nekā īpaša. Tieši tāpēc viņi iegrimst mākslas grāmatās, kuras sarakstījuši acīmredzot intelektuāļi, lai paskaidrotu, kāpēc Mona Liza ir tik izcils mākslas darbs.…
