Nacionālās mentalitātes un intereses, dzimtas un patriotisma apziņas, iezīmējušas savu specifisko ietekmi dažādu politisko un ģeogrāfisko kopienu savstarpējās attiecībās jau kopš neatminamiem laikiem, kad ciltis savstarpēji vienojās par medību vietu sadali tuvējās stepēs vai sadarbojās sava veida tirdzniecības saišu izveidē. Šīs nianses jau tā laika primitīvajās saskarsmes tendencēs atainoja iespējami daudzveidīgos, dažādi motivētos un praktizētos grupu attiecību (ārpolitikas) modeļus globālajā komunikācijā. Tāpat kā dažādu indivīdu agresīvai mijiedarbībai ir vardarbīgas noslieces, šī īpatnība novērojama arī atsevišķās starptautisko attiecību situācijās, tādēļ par savas esejas temati izvirzu apgalvojumu: karš ir ārpolitikas līdzeklis!
