Interesanti, ka šī V. Satīras grāmatiņa bija mazliet lasīta un pāršķirstīta tālos Bakalaura studiju gados un iespiedusies atmiņā kā īpaša, kuru vēl kādreiz gribētos tā pamatīgāk izstudēt. Tāpēc, pat daudz nedomājot, viņu atkal uzmeklēju. Un nu jau tās ir citas izjūtas, jo lasītais sasaistās ar pašas pieredzi, ar pašai aktuāliem vai jau atrisinātiem jautājumiem un gūtām atziņām.
Tā ir laba rokasgrāmata ģimenes psihoterapeitam un ikvienam ģimenes cilvēkam – te aprakstītas būtiskākās personības un ģimenes dzīves jomas, kam jāpievērš uzmanība, gan strādājot ar ģimenēm psihoterapijā, gan veidojot pašam savu ģimeni.
Visa pamatā, protams, ir personība ar savu pašvērtību. Ja pietrūkst šī stabilā pamata, tad arī ģimenes celtne veidojas nestabila. Un pietrūkst drošības izjūtas tiem, kas tur dzīvo.
Grāmatā, tāpat kā savā psihoterapijas praksē, V.Satīra uzsvaru liek uz tagadni, uz darbību, ko mēs varam veikt šeit un tūlīt pat – uz šādu aktivitāti mudina grāmatas autores piedāvātie vingrinājumi, kuri dod iespēju ģimenei aktualizēt pagātnes pieredzi – situācijas, attiecības, izjūtas, vēlreiz izdzīvojot tās, bet jau daudz apzinātākā veidā, attīstot spēju vērot pašiem sevi no malas.
Virdžīnija Satīra savā grāmatā uzrunā daudzus aspektus manā personībā, manā dzīvē un manī kā ģimenes cilvēkā – attiecībās ar vecākiem, vīru un bērnu. Par laiku, ko pavadām kopā. Kā runājam. Ko runājam. …
