Mācību individualizācija

Katrs bērns ir personība ar savām domām, jūtām, pasaules izpratni – personība, kas dzīvo mums līdzās un nemitīgi attīstās, iepazīstot apkārtni kopā ar pieaugušo. Kā secina psihologi, katrs bērns attīstās atšķirīgā tempā. Aktuāls ir jautājums – vai visi skolēni (neatkarīgi no to spējām, temperamenta un veselības stāvokļa) jūtas labi vidē, kurā paiet ievērojams laiks viņu mūžā, vidē – kurā skolēns pilnveidojas ne tikai intelektuāli, bet attīstās arī emocionāli? Skolas vidi veido gan skolēni, kurus mēdz dēvēt par „apdāvinātajiem bērniem”, gan skolēni, kuriem nav īpašu spēju, gan arī skolēni, kuru uztveres spējas ir stipri ierobežotas. Bet jāmācās ir visiem. Mācību process skolā jāorganizē tā, lai tiktu vienlaicīgi nodrošināta gan kvalitatīva izglītība(neraugoties uz atšķirībām skolēnu spējās, uztverē un domāšanā), gan skolēniem tiktu radīti nepieciešamie psiholoģiskie apstākļi un atbilstoša mācību vide. Tas ir sarežģīti. Viena no iespējām skolai, veidojot savu darbības modeli, ir izvēlēties atbilstošāko mācību organizācijas formu. Viena no iespējām ir mācību procesa diferenciācija.

Interesanti izsekot, kā mācību organizācijas formas vēsturiski ir mainījušās un pilnveidojušās. Pēc L. Žukova pētījumiem, pirmatnējā sabiedrībā, kad vecākā paaudze zināšanas, prasmes un iemaņas nodeva jaunākajai paaudzei, mācību organizācijas forma bija individuāla. Parādoties rakstībai, tas kļuva sarežģītāk. Vergturu sabiedrībā veidojās un feodālajā iekārtā raksturīga bija individuāli grupālā mācību organizācijas forma (skolotājs katram skolēnam pēc kārtas skaidro būtisko, kad darbu pabeidz, atgriežas pie pirmā skolēna, lai kontrolētu viņa zināšanas), kas pamazām veidojās mācību organizācijas grupālajā formā. 17.gs.J. A. Komenskis izstrādāja klašu un stundu sistēmu, kas skolu praksē ieviesās lēni. 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā radās A. Bella un Dž. Lankastera mācību organizācijas forma, kad skolotājs strādā ar spējīgākajiem skolēniem (monitoriem), tie pēc tam – katrs ar savu skolēnu grupu. Šādi strādājot, zināšanu līmenis bija zems. 19.gs. parādījās Manheimas mācību organizācijas forma, kurā klases komplektēja pēc skolēnu spējām. [8, 88 - 89]

…