Mana Zenta Mauriņa

Vai esat redzējuši, kā krīt kļavu lapas? Pateicoties savu lapu krokojumam, savai īpatnējai formai un faktūrai, tās laižas tik eleganti un graciozi kā neviena cita koka lapas.
Pa labi...pa kreisi...apgriežas apkārt, un deja sākas no jauna. Kā cēlas lēdijas tās variē pa deju zāli un visa uzmanība tiek pievērsta tikai viņām. Uzlūkojot šīs izsmalcinātās kustības, rodas sajūta, ka arī mēs tūlīt laidīsimies lapām līdzi- zilajos debešos!
Starp visiem šiem lapu simtiem manu skatu piesaista viena-nedaudz apskurbusi, ceļa pelēcības un netīrumu aplipusi, bet tomēr tik mīļi dzeltena, ar iesarkanu nokrāsu, gluži kā saulīte, kad tā laižas uz dusu. Es pieliecos, lai paceltu šo tālā ceļojumā nogurušo kļavas lapu. Tagad tā ir mana. Mana kļavu lapa.
Vai esat redzējuši, kā rit cilvēka mūžs? Laimes un nelaimes, prieki un skumjas, cerības un vilšanās mūs ieskauj ikdienā. Taču tikai retais spēj pacelties tam visam pāri un uzsmaidīt plašai pasaulei. Pasaulei, kuras varaskāres, varmācības, skaudības un egoisma dēļ tik daudz nācies ciest. Zentas Mauriņas vārdiem vēlos teikt: „Nav daudz tādu cilvēku, kas var priecāties par citu laimi.” Zenta Mauriņa gluži kā mana kļavu lapa ir cietusi gan no pasaules dubļiem, gan citām nedienām, taču ir spējusi tam visam uzspīdēt pāri kā saulīte... mana kļavu lapa, mana Zenta Mauriņa.
Lai kāda kļavu lapa būtu-maziņa, liela, sarkana, vēl pavisam zaļa, ieplīsusi vai vesela-tās galvenais uzdevums ir laisties līdz ar vēju, griezties dejā, līdz beidzas mūzika, lidot, līdz galva sagriežas...
…