Viduslaikos tagadējo Latviju un Igauniju kopā dēvēja par Livoniju jeb Māras zemi. Organizējot tās pārvaldi, bīskapam Albertam bija divi galvenie nolūki. Pirmkārt, Alberts gribēja Livonijā nodibināt īpašu valsti, kurā viņš būtu ne tikai virsbīskaps, bet arī vienīgais laicīgais valdnieks. Par paraugu viņam šai ziņā noderēja vairākas vācu valstiņas, kurās arī garīgie pārziņi bija to laicīgie valdnieki. Otrkārt, Alberts gribēja, lai jaunodibinātā valsts nebūtu pilnīgi patstāvīga, bet būtu saistīta ar Vācijas ķeizaristi un kļūtu par tās sastāvdaļu.
Savu otru nolūku bīskapam Albertam izdevās realizēt ļoti viegli. Tikko Alberts bija nostiprinājies lībiešu zemē, viņš 1207. gadā griezās pie Vācijas ķeizara, nodeva viņam iegūtās zemes, bet tūliņ arī saņēma tās atpakaļ kā lēņus, viņš atzina pār sevi ķeizara virskundzību. Ar šo gadu tad nu arī iesākās Livonijas pakāpeniska piesaistīšana Vācijas ķeizaristei.
Savu pirmo mērķi – pakļaut visu Livoniju savai laicīgai varai – bīskapam Albertam neizdevās sasniegt.…
