Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) un Eiropas Savienības (ES) pēc Aukstā kara laika sasniegumi ir raksturojami kā ievērojami panākumi, kuri savukārt samulsināja tos, kas 1990. gadu sākumā paredzēja NATO kā aizsardzības alianses lēnu bojāeju un skatīja ES neveiksmi Balkānos kā tās ārpolitikas ambīciju neveiksmes signālu.1 Neskatoties uz to, ka, salīdzinot ar ES un NATO sadarbības dabu 1990. gados, mūsdienās tā ir mainījusies, arī 21. gadsimta sākumā, kad ir mainījusies draudu daba un to avoti, kā arī drošības izaicinājumi kopumā, nozīmīga ir ES – NATO stratēģiskā partnerība stabilākas un drošākas pasaules veidošanā. Balstoties uz 21. gadsimta starptautiskās sistēmas tendencēm, ES un NATO sadarbības nozīmi var attēlot ar pētnieka Leo Mišela (Leo Michel) piedāvāto ideju par ES – NATO partnerību kā deju pāri. Proti, ikvienam loceklim šo organizāciju partnerībā ir vitāla nozīme, līdz ar to, ja viens no partneriem paslīd, tad arī otrs riskē pakrist.2 To lielā mērā izskaidro tas, ka ne ES, ne NATO nav spējīga vienpusēji risināt 21. gadsimta sākuma drošības izaicinājumus, jo to rīcībā nav pietiekošs civilo un militāro resursu daudzums, lai uzturētu un vadītu ilglaicīgas operācijas.
ES – NATO stratēģiskās partnerības lomu stabilākas un miermīlīgākas Eiropas veidošanā uzsver gan ES, gan NATO. Proti, Alianses 1999. gada Stratēģiskajā konceptā tiek akcentēta sadarbības un dialoga nozīme Eiro-atlantiskās drošības vides veidošanā.3 Līdzīgi, arī 2003. gada Eiropas drošības stratēģijā „Droša Eiropa labākā pasaulē” tiek minēts, ka efektīvā cīņā pret jaunā gadsimta izaicinājumiem vitāla nozīme ir ES un NATO stratēģiskajām partnerattiecībām.4…
