Ir jāpazūd, lai atkal spētu atrast sevi...
Reizēm visa pasaule liekas brūkam, un tad nav svarīgs nedz laiks, nedz telpa – vien bezdibenis, kurā tu nepārprotami slīdi iekšā. Tu zūdi, pats to pa īstam nevēlēdamies, bet nespēj sevi pasargāt. Kā ēzelītis, kuram ir uzkrauta pārāk smaga nasta, mēs nevēlamies vai nespējam nest savu mentalitāti, identitāti kā savas latvietības zīmolu pasaulē. Mēs baidāmies atšķirties, būt citādāki, varbūt pat nesaprasti. Bet vai tieši vienkāršībā – tēlot pašam sevi – neslēpjas ģenialitāte? Ir pienācis laiks būt stipriem un uzdrīkstēties izcīnīt savu brīvību kā patiesību, lai nevajadzētu noniecināt savu būtību…
