Folklora, tās žanru un valodas īpatnības

Tautasdziesmas, to valoda.
Tautasdziesmas parasti veido folkloras lielāko un mākslinieciskās apdares ziņā pilnvērtīgāko daļu.
Valoda latviešu tautasdziesmās ar laiku ir zinamā mērā mainījusies. Agrākas valodas formas sašaurinātas, dzīvē vairs nelietotās – atmestas. Tomēr neviens latviešu folkloras veids nav saglabājis tik daudz senvārdu, senatnīgu izteiksmes formu kā tautasdziesmas. Zinama merā to izskaidro tautasdziesmu saistītā forma. Ritmiskā pantā atsevišķu vārdu daudz grūtak aizvietot neka sarunu vai stāstījuma valodā.
Tautasdziesmās sastopami daudzi vārdi, kurus tagad vairs nelieto, tāpat ir vārdi, kuru nozīme ir citada kā agrāk.
Mūsdienu latviešu valodā aizmirsti vārdi: dieveris- vīra brālis, mārša- brāļa sieva, bāliņš- mazs bērns, brālis, jauns vīrietis no savas cilts, lideniski- palecoties, ladināt- ķircinat utt.
Tautasdziesmās nodala priedekli no piederīgā darbības varda. Piemēram: “no zariņš ligojās”(šobrīd saka:- zariņš nolīgojās); “iz sa gauži raudājos”(gauži izraudājos) u. tml.
Valodnieki izpetījuši, ka tautasdziesmās prievardiem ir ģenetīva forma. Piem.: “kad pie vārtu gavilēju”, šodien lietojot datīvu saka:- “kad pie vatiem gavilēju”.
Tāpat tautasdziesmās lieto arī senā instrumentāļa daudzskaitļa galotni “is”. Piem.: “padziedi, māmiņa, par labis linis”.
Viena no latviešu tautasdziesmu īpatākām formām ir darbības vārda lietošana pagātnē, kur pati darbība notiek un butu izsakāma tagadnē. Piemēram:
“Lepni, lepni ciema gani, “Lēni, leni bērziņš auga,
Ne dziedāja, ne runāja.” Lēni lapas darināja.”
Tautasdziesmas bieži sastopami divdabji, arī tur, kur būtu lietojama, kāda forma. Piem.: “Kuri vēji papūzdami, pašūpoja šūpulīti” (Kuri vēji pūta).
Tautasdziesmu valodas raksturīgā savdabība ir tā, ka tautasdziesmas iztiek bez tagadējiem latviesu valoda parastajiem saikļiem. Tas tautasdziesmu valodai piešķir lakonismu. Piemēram:
“Nav saulīte nogājusi,
Rasa zāles galiņā.”
Šobrīt latviski to pašu saturu izsaka šādiem vārdiem: “Nav saulīte nogājusi, kad jau rasa zales galiņā”.
Tautasdziesmas ir daudz tādu vārdu, kas sevī ietver vesela teikuma jēgu. Piemeram, vārds “nodruvot” ietver sevī labības pļauju, lauku pilnīgu nokopšanu, nopļautās labības novešanu.
To druviņu nodruvoju,
To ielaižu rudenī.
Vārds “grīdot” nozīmē ielikt grīdu; vārds “nostrupot”- padarīt darba rīku neasu, strupi apcirst koku; “zāļoties”- zāles augšanas process.
Latviešu tautasdziesmas ļoti bagātas dažādiem tēlošanas paņēmieniem, kas pantiu padara muzikālāku, tēlainaku. Te vispirms jamin atkārtojumi- aliteracijas. Skaņu atkārtojumos iecienīti bijuši vārdi ar “l”, “m”, “r”, “n”, “t”, “c”, “d” un “k” skaņām:
1. Kal, kalējs, ko kaldams.
2. Listiet lieti, labi lieti.
3. Mana mīļā mamuliņa.

…