Jaunais sabiedriskais līgums

Lai varētu raksturot jauno sabiedrisko līgumu, ko ir apskatījis Ernests Gelners savā darbā “Arkls, zobens un grāmata”, vispirms būtu jāraksturo tās idejas, kas bija radušās pirms tam šajā jomā.
Pirmais, kurš rakstīja par sabiedrisko līgumu, bija Tomass Hobss. Savā darbā “Leviatāns” viņš apcer indivīda, sabiedrības un valsts savstarpējās attiecības. Hobss uzskata, ka katra cilvēka augstākā vērtība ir pašsaglabāšanās. Ikviens organisms tiecas saglabāt savu dzīves gaitu un izvairīties no nāves. Lai to sasniegtu, ikviens indivīds rīkojas egoistiski. Ikviens izšķir pats, kas viņam ir labs.
Viņš noraida pastāvošo uzskatu, ka cilvēks no dabas ir valsti veidojoša būtne. Hobss uzskata, ka dabiskajā stāvoklī nav likumu un nav arī valsts. Vienīgais cilvēku apvienošanās motīvs ir viņu pašu izdevīgums atbilstoši to dabiskajām interesēm. Dabiskajā stāvoklī cilvēki ir vienlīdzīgi, un ikvienam ir tiesības uz visu. Viņš drīkst iegūt visu un darīt to, ko vēlas. Katram ir tiesības lietot savas dabiskās spējas un izmantot visus līdzekļus, lai sevi saglabātu. Tā kā katrs tiecas pēc sava izdevīguma uz citu rēķina un daudz ir tādu, kas vēlas vienu un to pašu. Pēc Hobsa domām: “cilvēku dabiskais stāvoklis, pirms viņi sapulcējās, lai veidotu valsti, ir bijis karš un, proti, visu karš pret visiem (bellum omnium contra omnes)” Šis karš turpinātos mūžīgi, bet tas neveicina cilvēka pašsaglabāšanos, tāpēc tiek meklēta iespēja nodrošināt mieru. Drošību var iemantot vienīgi tad, ja nepatur visu tiesības uz visu, bet gan dažas tiesības pāradresē vai no tām atsakās. Tas tiek panākts noslēdzot visiem saistošu sabiedrisko līgumu. Mieru var nodrošināt tad, ja katrs atsevišķais cilvēks pakļauj savu gribu vienai vienīgai gribai. Ikviens attiecībā pret jebkuru citu uzņemas saistību nekādi nepretoties tā viena gribai, kam viņš ir pakļāvies . Katrs indivīds daļu savu dabisko tiesību nodod valstij, kas no savas puses garantē drošību un zināmu kārtību. Varu pārstāv persona vai personu grupa, kuru griba uzskatāma par visu kopējo gribu un katra pilsoņa pienākums pakļauties šai gribai. Šo personu vara ir neierobežota, neatsavināma un nedalāma. Valsts varas turētāju augstākais pienākums ir rūpēties par tautas labklājību.

…