P. Putniņa luga „Naktssargs un veļasmazgātāja” ir par cilvēku savstarpējām attiecībām, par sadzīvi, par to, cik grūti ir saglabāt draudzību un mīlestību.
Lugas varonis Maris mīl Guntru, turpretī meiteni šī mīlestība kaitina. Guntra viņu zobo un apsaukā, par Mari viņa saka: „ ... Man sekodams, tu kļuvi aizvien pelēkāks ... plakanāks. Kā tāda pelnu pankūka.” Šī iedomīgā meitene nesaprot, ka cilvēkam, kurš viņu mīl, šos vārdus ir sāpīgi dzirdēt. Guntra, zobodama Mari, panāk abu jauniešu šķiršanos. Nav patīkami, ka cilvēku apsaukā un izmēda. Tā savā ziņā ir cilvēka necieņa, centieni viņu nomelnot, tikai tādāļ, ka Guntrai šis cilvēks nepatīk. Turpretī Barbara spēj uzklausīt Mari, viņu nenoniecinot un neizzobojot. Dīvaini ir tas, ka Maris un Barbara, tikko iepazinušies, nolemj apprecēties. Šo laulību pamatā ir vienošanās – viņi šķirsies, tiklīdz viens vai otrs iemīlēsies. Viņu kopdzīve rit mierīgi, izņemot to, ka Guntrai skauž Mara mierīgā dzīve un viņa jaucas iekšā, cik vien var. Tipisks mūsdienu gadījums. Autors parāda, cik sieviete var būt skaudīga par to, ka ir palaidusi garām labu vīrieti, kurš ciena savu sievu un tur godā ģimeni. Maris un Barbara vienojas: „ Bet mums nesāpēs- vienam no otra! Jo mīlestības nav .…
