Šis kurss un šīs teorijas iepazīšana man pašai ir ļoti daudz ko devusi, es labāk izprotu savu bērnu, viņas niķus un kaprīzes un daudz ko redzu arī sevī, paskatoties no malas un izvērtējot, kāpēc esmu tāda kāda esmu, kāpēc atšķirīgi no citām meitenēm tik ļoti biju pieķērusies taisni tētim, nevis mammai, un ko es varu darīt un arī darīšu, lai savai meitai nodrošinātu šo „drošo pamatu”, lai viņa izaugtu ne tikai skaista, bet arī gudra, mērķtiecīga, pietiekami pašpārliecināta, bet arī mīloša un jauka. Lai viņai pēc iespējas mazāk būtu kompleksu attiecībā pret sevi. Un galu galā, lai viņa mīlētu dzīvi un dzīve mīlētu viņu.
Es ļoti ceru un ticu, ka pienāks brīdis, kad arī mūsu valsti prioritāte tiešām būs ģimene, ka māmiņas varēs audzināt savus mazuļus neuztraukdamās par to, ka nebūs ko ēst, vai par to, ka banka var izlikt no mājām, līdz ar to vecāki būs mierīgāki, nosvērtāki un vairāk kopā ar savu bērnu. Ceru, ka sabiedrībā mainīsies stereotips par psiholoģiju un psihoterapeitiem, un cilvēki meklēs palīdzību, lai tiktu galā paši ar savām problēmām, jo attiecību modeļi, kas pietiekami spēcīgi un paliekoši iespiežas mūsos, veidojas no bērnības saitēm, un katra cilvēka dzīvā var pienākt brīdis, kad nepieciešams izvērtēt šo saišu aktualitāti un noticēt, ka pieaudzis cilvēks nereti spēj paveikt to, ko nekad nav spējis bērnībā un šis apburtais loks tiktu pārrauts.
Tikai pieņemot, novērtējot, cienot un mīlot sevi, varam patiesi mīlēt citus.
…
