Cilvēka acu āboli pastāvīgi kustas sīkiem, mums pašiem nemanāmiem lēcieniem. Redzes pētniekiem šī parādība bijusi zināma jau sen, taču par tās nozīmi daudz diskutēts. Spāņu neiroloģe Susana Martinesa - Kondē nonākusi pie pārsteidzošas atbildes – ja nebūtu šīs nepārtrauktās acu šaudīšanās, cilvēki, gluži tāpat kā vardes, spētu saredzēt dažādus objektus tikai tik ilgi, kamēr tie atrodas kustībā. Tāpēc vārdi „akli vērties tukšumā” ir jāuztver pavisam burtiski. Ja cilvēks intensīvi fokusētu skatienu uz kādu noteiktu punktu pilnīgi nekustīga ainavā, apkārt esošie objekti pamazām izzustu no redzesloka. Kad mēs raugāmies uz cita cilvēka seju, skatiens nemitīgi šaudās dažādos virzienos, un mēs pārmaiņus pievēršam uzmanību acīm, mutei, degunam un citām sejas daļām.…
