Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 15.03.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 2 vienības
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Politiskie režīmi un valsts iekārtas forma', 1.
  • Konspekts 'Politiskie režīmi un valsts iekārtas forma', 2.
  • Konspekts 'Politiskie režīmi un valsts iekārtas forma', 3.
  • Konspekts 'Politiskie režīmi un valsts iekārtas forma', 4.
  • Konspekts 'Politiskie režīmi un valsts iekārtas forma', 5.
  • Konspekts 'Politiskie režīmi un valsts iekārtas forma', 6.
Darba fragmentsAizvērt

1. Aristoteļa politisko režīmu tipoloģija.

Pirmais režīmu klasifikāciju veica Aristotelis, kā rezultātā, izveidotā režīmu tipoloģija bija ilgi funkcionēt spējīga, labi definēta un lika pamatus turpmākajām režīmu klasifikācijām, nonākot līdz pat mūsdienām. Protams, mūsdienās režīmu klasifikācija ir daudz sarežģītāks process, kas detalizēti tiek veikts izmantojot arī daudzas jaunieviestas metodes, tomēr pamatu režīmu klasifikācijai varētu uzskatīt par nemainīgu. Raksturojot un iedalot politiskos režīmus, Aristotelis akcentēja divus galvenos faktorus, kas raksturoja to, kas valdīja, un to, kas no šīs valdīšanas ieguva. Tāpat arī tika definēts, ka vara var tikt deliģēta vienam indivīdam, nelielai indivīdu grupai vai vairākiem. No tā izriet arī varas klasifikācija kā viena, nedaudzu vai vairāku vara. Mēģinot rast tā saucamās „ideālās” jeb vispiemērotākās konstitūcjas definējumu, Aristotelis deva priekšroku monarhijai, aristokrātijai un valsts iekārtai (polity) , kurās, Aristoteļa skatījumā, deliģētā vara tika realizēta tā, ka no tās visvairāk ieguva tie, kas varu bija deliģējuši. Turpretīm, oligarhijā, tirānijā un demokrātijā varas deliģētāji nebija ieguvēji varas realizācijas rezultātā, kā to ir iespējams secināt, ieguvēji bija tautas pārstāvji, kuriem vara tika deliģēta. Tā rezultātā šādas varas īstenošana varētu tikt raksturota kā vienpersonisku nevis kopēju interešu realizācija. Aristoteļa režīmu klasifikācijā tirānija iemantoja visnegatīvākā un nevēlamākā režīma raksturojumu, jo tas paredzēja cilvēku verdzību. Monarhija un aristokrātija, Aristoteļa skatījumā, tika uzskatītas par nepraktiskām, jo paredzēja valdnieka jeb monarha intereses kā sekundāras, izvirzot tautas jeb kopējās intereses kā primārās. Kā vispiemērotāko Aristotelis uzskatīja valsts iekārtu (polity), kas paredzēja vairāku valdīšanu kopējo interešu labā, kā arī tā saucamo „jaukto” konstitūciju, kurā tiktu paredzēts aizgūt konkrētus elementus gan no demokrātijas, gan aritokrātijas kā rezultātā vara būtu vidējā sabiedrības slāņa rīcībā, kura pārstāvjiem būtu atšķirīgs sociālais stāvoklis. Pētot režīmu klasifikāciju, Aristoteļa izveidotajam modelim tika pievienots tāds jēdziens kā suverenitāte, kas tika raksturots kā priekšnosacījums politiski un ekonomiski stabilai valstij.

2. Aukstā kara laika politisko režīmu tipoloģija un to klasifikācija pēc Aukstā kara beigām.

Atlants