-
Testamentārā mantošana romiešu civiltiesībās
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Mantojuma tiesības romiešu civiltiesībās | 5 |
| 1.1. | Likumiskā mantošana | 7 |
| 1.2 | Mantošana pēc testamenta | 8 |
| 2. | Spēja taisīt testamentu | 10 |
| 3. | Testamentu pamatveidi | 13 |
| 4. | Privātie un publiskie testamenti | 14 |
| 5. | Īpašie testamenti | 16 |
| Kopsavilkums | 18 | |
| Izmantoto avotu saraksts | 20 |
Kopsavilkums
1. Salīdzinot romiešu mantojuma veidus ar mūsdienu mantojuma veidiem ir jāsecina, ka mūsdienās mantojums tiek nodots uz līguma pamata, balstosties uz mantinieka un mantas atstājēja noslēgta kopēja dokumenta formalitātēm, kuru atsaukt vai atcelta nav iespējams līdz abas puses nav vienojušās. Bet romiešiem galveno lomu spēlēja formāls vienpusējs akts-testaments, kura pamatā bija mantojuma atstājēja brīvas gribas izpausme, norādot sev piederošās mantas turpmāko īpašnieku.
2. Mūsdienās, tieši tā pat, kā seno romiešu mantojuma tiesībās pastāv speciālas prasības, pēc kurām vadoties var spriest un noteikt kura persona ir tiesīga un spējīga taisīt testamentu. Protams ir arī dažas nianses, kas atšķiras, piemēram, mūsdienās testamentu taisīt var arī izšķerdētāji, kā rī nav nepieciešama tik daudzu liecinieku klātbūtne, kā romiešu laikos, testators personīgi izskata savu pēdējo gribu pie zvērināta notāra, piedaloties diviem lieciniekiem.
3. Mūsdienās nepastāv īpašie testamenti; tie ir pievienoti pie diviem testamentu pamatveidiem (publiskie un privātie testamenti), kas saglabājušies jau no romiešu civiltiesībām, līdz ar to var secināt, ka mūsdienās testamentārā mantošana ir nedaudz izmainīta. Ir skaidri saskatāms tas, ka viena daļa no romiešu civiltiesībām (īpašie testamenti) ir apvienota ar vispārējiem testamentu pamatveidiem, kas liecina par to, ka mūsdienās pēc iespējas vairāk tiek „saspiesta” pamatinformācija, kas iegūta jau no romiešu civiltiesībām, lai iegūtu plašāku ieskatu jaunākajai informācijai, kas tiek pievienota laika gaitā, mainoties sabiedrībai. Autore, kā viena no sabiedrības daļas loceklēm, ieteiktu šadu saspiešanu turpmāk neveikt, jo tas būtiski var ietekmēt civillikumā ietvertās normas. Ar laiku tās var tikt arvien vairāk „saspiestas”, līdz ar to, grūtāk saprotams un pielietojamas.
…
1. Mantojuma tiesības romiešu civiltiesībās. Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar ģimenes tiesībām. Mantošana ir mantas aktīva un pasīva pāreja no vienas personas uz citu nāves (mors) gadīju. Pēc personas nāves atklājas mantojums – delatio hereditātis. Manta ir visu to tiesību un saistību kopība, kas kādai personai pieder. No šīm tiesībām un saistībām dažas ir cieši saistītas ar personu, ka līdz ar to galīgi tās izbeidzas (piemēram, personālservitūti). Bet lielāko ties šīs tiesības un saistības neizbeidzas, pārmainās tikai to subjekti. Agrākam tiesību subjektam izzūdot, rodas tukša vieta, ko ieņem jauns tiesību subjekts. To personu uz kuru pāriet mirušās personas manta, sauc par mantinieku. Romiešu mantošanas tiesību pamatā sākotnēji bija u n i v e r s ā l ā sukcesija, kas nozīmēja, ka mantiniekam pāriet viss nomirēja tiesību un pienākumu kopums vienā veselā vienībā, it kā turpinot nomirēja personību. Tādējādi mantinieks iegūst visu nomirēja mantu, kā arī viņa tiesības un arī pienākumus – nesamaksātos parādus – tajā skaitā arī tos, par kuru esamību mantinieks pat nebija zinājis un nevarēja zināt. Pēc Justiniāna reformas uz romiešu tiesībām, mantinieki varēja pieņemt mantojumu nekļūstot par parādniekiem. Mantinieki varēja izmantot mirušā inventarizāciju, lai nebūtu jāmaksā vairāk, nekā viņi bija saņēmuši. Universālās sukcesijas vēsturiskā izcelšanās saistīta ar seno romiešu ģimeni (familia).(..) Līdzās romiešu sukcesijais pazina arī singulārsukcesiju: atsevišķu lietu novēlējums dažām personām ārpus vispārīgās mantošanas kārtības. Mantojuma tiesības paredzētas jau 12 tabulu likumos (Leges duodecim Tabularum) . Mantošana romiešu tiesībās iespējama uz diviem pamatiem: 1) uz testamenta pamata (ex testamento); 2) uz likuma pamata (ab intestato). Svarīga romiešu tiesību īpatnība bija tā, ka abi minētie mantošanas pamati nebija savienojami reizē vienā mantojumā, līdz ar to nevarēja daļēji mantot pēc testamenta un daļēji pēc likuma. Romieši uzskatīja, ka viena un tā pati persona nevar mirt, daļēji savu mantu novēlējusi ar testamentu, daļēji bez testamenta. Priekšroka tika dota testamentārajai mantošanai. Ja testamenta nebija, vai tas atkrita, tad mantošana notika uz likuma pamata. Seno romiešu pamatā bija tikai divu mantojuma veidu formas – testamentārā un likumiskā mantošana, savukārt mūsdienās šiem diviem mantojuma veidiem pievonojās līgumiskā mantošana. Ja romiešu civiltiesībās galveno lomu spēlēja mantošana pēc testamenta, tad mūsdienās galvenā loma tiek piešķirta mantošanai uz līguma pamata. Līgumā netika iekļauta mantojuma kārtība, mantotājs mantu atstāja tam kuram uzskatīja par vajadzīgu noslēdzot savstarpēju (vai dauzdpusēju) līgumu, ar ko viens līdzējs novēl citiem nākamo (paredzamo) mantojuma daļu.
