Eiropas vēsturi laika posmā no 1648. gada Vestfālenes miera līguma līdz 18. gadsimta otrās puses Lielajai franču revolūcijai pieņemts apzīmēt kā absolūtisma laikmetu. Terminu "absolūtisms" pirmo reizi lietoja Rošērs 1874. gadā, kaut arī precīzu skaidrojumu joprojām ir grūti atrast. Mūsdienu literatūrā absolūtisms tiek definēts kā pārvaldes forma, kur augstākā vara neierobežoti pieder vienai personai – monarham, tomēr šī definīcija precīzi neatklāj reālo tā laika situāciju.
Eiropā absolūtisms piedzīvoja uzplaukumu pēc Trīsdesmitgadu kara. Kara gaitā bija nostiprinājusies ne vien valdnieku autoritāte, bet arī monarhu varas līdzekļi – pastāvīga armija, tieša ietekme uz likumdošanu, valsts saimniecisko resursu pārvalde. Pēc postošā kara iedzīvotāji vēlējās dzīvot valstī, kurā valdītu drošība, miers un labklājība. Kā to simbols un iemiesojums vairumā valstu izvirzījās monarhs. Tādējādi bija radušies labvēlīgi apstākļi absolūtisma nostiprināšanai šajās valstīs. Praktiskajā politikā tas izpaudās tā, ka valsts pārvalde, ierēdniecība un karaspēks tika orientēti uz vienu atskaites punktu, bet pati valsts – racionalizēta un modernizēta. Populāra kļuva franču devīze: "Un Dieu, une foi, une loi, un roi" ("Viens Dievs, viena ticība, viens likums, viens valdnieks"), kura precīzi atspoguļoja vēlamo absolūtisma formu.
Tomēr ideāls, pilnībā neierobežots absolūtisms pastāvēja tikai teorijā. Valdnieks savā rīcībā nevarēja atļauties būt neatkarīgs, to ierobežoja tradīcijas un nerakstīti sabiedrības likumi, svarīga loma bija arī baznīcai un reliģiskajām normām.…
