Traģēdijā Šekspīrs pratis meistarīgi atainot cilvēces vājības un grēkus. Vara, mantkārība ir tās, kas liek nodot pat to, kas uzskatāms par svētu un godājamu – dzimteni. Taču, jau lugas sākumā lasītājam tiek sniegts vēstījums par to, ka darbi, lai arī kādi tie būtu, nepaliek neatmaksāti. Tomēr, par spīti tam, ļaudīm tomēr pietiek drosmes un apņēmības mērot noziedzīgu ceļu, sava mērķa sasniegšanas vārdā.
„Diemžēl nav sejā lasāms, ko slēpj dvēsele.” Tie ir vieni no traģēdijas atslēgas vārdiem, kas atspoguļo vispārēju patiesību par cilvēka mainīgo, reizēm viltīgo dabu, par dvēseles un prāta ceļu neizdibināmību, par nodevības, alkatības postošo dabu un par cieņas, mīlestības relativitāti. Tiešā veidā šī ideja pielīdzināma Makbeta tēlam, kas zem savas pielaidīgās ārienes slēpj ļaunus nodomus, kurus arī nebīstas realizēt dzīvē.
Apbrīnojams šķiet apstāklis, cik lētticīgi un nevērīgi var būt cilvēki un sabiedrība kopumā. Ļaudis nemana, ka viņu starpā mīt nežēlīgs, varaskārs slepkava, kura prātu vada ne vien apdoma, bet, brīžiem, afekta stāvoklis. Viņu uz slepkavību mudina nevis vitāla nepieciešamība, bet gan slimīga iedoma. Makbets ir savas savādās, nevaldāmās iekšējās pasaules vergs.
Saistošs šķiet paņēmiens, kā Šekspīrs tiecas vēstīt lasītājam patiesību. Ar nevainīga bērna muti viņš tās izteic skaļi. …
