Tēlainās, jeb bieži saukti arī par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir daļa no literatūras. Patiesību sakot, pat liela daļa no visas literatūras pasaules. Tie atrodami jebkura žanra tekstā, taču jo īpaši ‘’no tiem čum un mudž’’ dzejā. Lai darbs, gan literārs, gan zinātnisks, top radošāks un personiskāks pret autoru tiklīdz tajā tiek ievietoti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Prasme šos ‘’literāros brīnumus’’ izveidot, izvēlēties un atpazīt ir liela prasme un ne visiem tas padodas. Tā ir viena no svarīgākajām un sarežģītākajām daļām darba tapšanas laikā – izvēlēties, atšķirt, atrast un prasmīgi pielietot šos tēlainās izteiksmes līdzekļus.
Vārds, simbols vai apzīmētājs no vienkāršas parādības, darbības vai priekšmeta apzīmējuma saskaņā ar autora nolūku iegūst saturam vajadzīgo nozīmi.
Visīpašākā tēlaino izteiksmes līdzekļu ‘’mājvieta’’ ir dzejas rindas. Tajā vārdu nozīmes un lietojumu maiņa sastopama gandrīz katrā rindiņā. Gan zieds, gan logs, gan saule ir brīnumjauki vārdi, taču tiem nav poētiskas nozīmes un tie nav līdz galam piepildīti, kamēr, tie nonāk dzejolī – ‘’logs zieda saulainajos zieda apskāvienos’’. Dzejā, esejās, prozā, novelēs un romānos ir iespējams pilnīgi viss, taču dzīvē diemžēl ne.…
