Latviešu literatūrā dzīve trimdā tiek attēlota ļoti dažādi. Iespējams, ka tas ir atkarīgs no tā, cik viegli vai grūti katram autoram ir bijis pārdzīvot šo savas dzīves posmu, vai arī no tā, kāda tai laikā bijusi autora pasaules uztvere. Dažus darbus lasot, piemēram, Gunāra Janovska „Pēc pastardienas”, var spilgtāk iztēloties, cik grūts šis posms bijis latviešu dzīvēs, bet ir darbi, kuri rada iespaidu, ka trimda bijusi iespēja izrauties no rutīnas, nodarboties ar to, kas katra sirdij tuvāks. Tikpat daudzveidīgi ir arī autoru radītie trimdinieku tēli – katrs ar savu trimdas un dzīves uztveri, uzskatiem un izjūtām.
Lielākā daļa trimdinieku tēlu savā dzīvesvietā jūtas sveši un neiederīgi. Viņu dzīvi caurvij sentimentālas atmiņas un ilgas pēc dzimtenes, kuras pamazām liek nodoties savas identitātes meklējumiem un dziļām pārdomām. Diezgan spilgts šāda tēla piemērs ir Arturs Skuja Gunara Janovska darbā „Sola”.
…
