Šajā darbā galvenā tēma ir tā, ka nedrīkst noniecināt cilvēka mīlestību, kā to izdarīja Rasma ar Jāņa mīlestību. Cilvēks nevar visu mūžu pavadīt sapņos, celt gaisa pilis par ideālu mīlestību. Ir jādzīvo reālajā, esošajā pasaulē, jo citādi sapņu pasaule agrāk vai vēlāk cilvēku “saēdīs” no iekšas, cilvēks kļūs bezjūtīgs. Cilvēkam katra diena ir jāizdzīvo kā pēdēja - ir jāpriecājas, jācīnās par labāku nākotni, nevis nodoties domām tikai par to, kad reiz nāks labāki laiki un ilgi gaidītais apmierinājums. Tas ir stāsts par nepieaugušo meiteni un par to, ka viņa risina problēmas gan ar sevi, gan ar visu apkārt notiekošo un īpaši jau šo spēcīgo mīlestību pret puisi. Šajā stāstā galvenie varoņi ir māte, Valgs, Spodris un Jānis. Pati Rasma ir jauna iemīlējušies meitene, Spodris iemīlējies jauneklis. Savukārt viņš attēlots vairāk kā cietējs.
Laikam šeit ir svarīgums, piemēram, Rasma slimības laiks, kas vilkās ilgi pēc Rasmas vārdiem, ka katra pulksteņa nosistā stunda vilkās mūžīgi , vai gluži pretēji – tik ātri skrēja brīdis :
”..Es gaidu, kad Spodris spēlēs. Šodien viņam visādā ziņā jānāk…
Kad pulkstenis nosit pusnakti, es topu mīksta un raudu.Es esmu šodien daudz piedzīvojusi kā mazs bērns…es esmu sēdējusi pie loga vairāk kā stundu un redzējusi saules aplaistītu zemi…”
…
