-
Sakrālais un profānais caur mītu līdz mūsdienām
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads. Sakrālā un profānā būtība mītiskajā un mūsdienu pasaulē | ||
| Iztirzājums | ||
| 1. | Sakrālā un profānā telpa | |
| Sakrālās un profānās pasaules telpas uztvere | ||
| Sakralizētas telpas izveide | ||
| Pasaules centra apziņa | ||
| Mājoklis sakrālajā un profānajā pasaulē | ||
| Templis kā saikne starp dievišķo un ikdienišķo | ||
| 2. | Sakrālais un profānais laiks | |
| Sakrālā un profānā laika uztvere | ||
| Sākotnējais laiks | ||
| Sakralizētā laika identifikācija svētku laikā | ||
| Mīts kā paraugmodelis | ||
| Atgriešanās pie Sakrālās Vēstures | ||
| 3. | Daba kā sakrāla un desakralizēta parādība | |
| Ūdens kā dzimšanas un nāves simbols | ||
| Zeme kā auglības simbols | ||
| Dabas sakralizācija un desakralizācija | ||
| 4. | Cilvēks un sociums | |
| Nobeigums. Sakrālās un profānās pieredzes atšķirība – mūsdienu sabiedrības norma vai novirze | ||
| Anotācija krievu valodā |
Šī kursa darba tēma ir apskatīt sakrālo un profāno pasaules uzskatu kopīgo un atšķirīgo, kā arī to, kā šie uzskati ietekmē cilvēka rīcību, uzskatus un attieksmi pret dažādām lietām, par pamatu ņemot M.Eliades darbu “Sakrālais un profānais”.
Sakrālā un profānā apzīmējumus nevar atrast senajās valodās, bet to būtība caurvij visu vēsturi. Sakrālā un profānā pastāvēšana interesē cilvēkus no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Tas, ka šī tēma tiek tik bieži aizskarta tieši šajā laikā liecina par to, ka tā šobrīd ir īpaši aktuāla. Senais cilvēks dzīvoja sakralizētā pasaulē, kas pastāvēja kopā ar profāno. Šī senā cilvēka sakrālā pasaule sākās ar cilvēka piedzimšanu un turpinājās visu tā dzīvi. Tā ir pasaule, kuru vienkāršoti varētu saukt par reliģiozo, svētuma pilno pasauli, kurā atainojas neticamais, brīnuma pilnais. Ar sakrālo sākas harmonija, dzīves rituālu sakārtotība. Šāda pasaules uztvere radīja sabiedrības likumus un cilvēku uzvedības principus. Sakrālais objekts, nepārstājot būt pats par sevi, spēj pārvērsties par kaut ko īpašu, saprotamu tikai cilvēkam, kas pats dzīvo šādā sakralizētā pasaulē. Sakrālais ir piesātināts ar esamību, tā ir realitāte un nesatricināmība.
Pretēji sakrālajam, profānais ir haoss un viss nereālais, kam nav gala un robežu. Cilvēks, kam ir profānā pasaules uztvere nespēj izprast sakrālā iespēju un būtību. M. Eliade uzsver, ka profānā pasaule ir tikai mūsu gadsimta cilvēka prāta izdomājums, un tikai mūsdienu cilvēks cenšas dzīvot izteikti profānā vidē.
Līdz ar šo divu, pilnīgi atšķirīgo pasauļu – sakrālās un profānās - atdalīšanos parādās daudzas aktuālas lietas, kuras M.Eliade mēģina apskatīt : orientācija profānajā un sakrālajā telpā, laika plūdums profānājā un sakrālajā pasaules uztverē, Kosmosa, Pasaules un paša Cilvēka pastāvēšanas problēma profānajā un sakrālajā. Profānajā pasaulē rodas vērtību zuduma problēma, telpas un laika izplūšana. Mūsdienās cilvēki saskaras ar dažādām problēmām, kas saistītas tieši ar to, ka sabiedrībā ir mainījušās sakrālā un profānā savstarpējās attiecības. “Mēs dzīvojam nihilisma. Skepses, šaubu un relatīvisma laikmetā.
…
Sakrālā un profānā telpa, sakrālais un profānais laiks, daba kā sakrālā un desakralizētā parādība, cilvēks un sociums, sakrālās un profānās pieredzes atšķirība - mūsdienu sabiedrības norma vai novirze.
